A platform for young feminists from Europe

Latvijā, konservatīvās deputātes-sievietes atbalsta pret sievietēm vērsto politiku. Vai kvotas var kaut ko mainīt?

Daudzās valstīs, kvotas tiek izmantotas kā efektīvs politikas dažādošanas rīks. Egalitāra un sievietēm draudzīga politika tiek cieši saistīta ar sieviešu politiķu skaitu. Tomēr ir nepieciešams rūpīgi izpētīt, vai tas, ka dažām sievietēm tiek atvieglota iekļūšana valdošajā šķirā, nozīmē sociālo apstākļu un dzīves līmeņa uzlabošanos pārējiem valsts iedzīvotājiem.

Dzimumu līdzsvarota politika, pozitīvā diskriminācija, uzsvars uz dažādības nepieciešamību politikā tāpat kā citās sociālajās institūcijās – visiem šiem pasākumiem ir viens mērķis – sieviešu emancipācijas veicināšana. Lielākoties, sauciens sievietēm kļūt par aktīvām sabiedrības loceklēm, ir ticis plaši atbalstīts. Tas patiešām ir viens no punktiem, par ko feministes diez vai diskutētu. Būtu grūti atrast feministi, kas neatbalstītu sieviešu dalību politikā. Tomēr, šis vispārpieņemtais uzskats ir ļoti vispārīgs. Politika, tāpat kā ekonomika un sociālais aktīvisms, mēdz būt dažāds, un reizēm sievietes var rīkot anti-sieviešu politiskās kampaņas tikpat kaislīgi un veiksmīgi, kā to dara konservatīvi noskaņotie vīrieši.

Vidzemes bruņniecības nams, Latvijas Saeimas ēka

Vidzemes bruņniecības nams, Latvijas Saeimas ēka By Saeima (Flickr: Saeimas sēžu zāle) [CC BY-SA 2.0], via Wikimedia Commons

Pirms kāda laika es saņēmu jautājumu no tviterlietotāja: “Kā Jūs varat apgalvot, ka sievietes ir labi pārstāvētas Latvijas politikā, ja tikai 19% Saeimas deputātu ir sievietes?” Šis jautājums lika man vēlreiz apsvērt, ka cipari un statistika vienmēr ir jāskata plašākā kontekstā un nedrīkst tos izolēt no sociālās vides, ko tie raksturo. Datus ir jāanalizē perspektīvā, lai izvairītos no nedabiskiem un samākslotiem secinājumiem. Sieviešu pozīcija politikā, tāpat kā ekonomikā, ir daudzšķautņaina un to nevar vienpusīgi slavēt vai pelt. Tas pats attiecās uz kvotām – ar tām nepietiek, lai padarītu Latvijas politiku par feministiskāku un vienlīdzīgāku. Kas patiešām ir nepieciešams, ir izglītība, brīva telpa diskusijām un pagrieziens prom no konservatīvisma. Kamēr mēs fokusēsimies uz sieviešu politiķu saskaitīšanu, mēs varam nepamanīt, kādu tad politiku šīs sievietes-politiķes īsteno. Rezultātā, dzimumu līdztiesību var apdraudēt neviens cits, kā pašas ar varu apveltītās sievietes.

Statistika saka, ka kopš neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, sievietes sastādīja 8 – 21% no kopējā Saeimas deputātu skaita (zemākais rādītājs bija 1995. – 1998. gados, kad tikai 8% sieviešu iekļuva Latvijas parlamentā, bet virsotne tika sasniegta 2011. – 2014. laika posmā ar 21% deputātu sieviešu). Patiešām, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijas rādītāji izskatās vāji – pat kaimiņu Igaunija un Lietuva parāda labākus rezultātus – 26% un 24% attiecīgi. Aktīvisti no citām valstīm, ar daudz labāku sieviešu reprezentāciju politikā, turpina cīņu par sieviešu kvotām, un var šķist acīmredzami, ka Latvijas nieka 19% ir vairāk nekā nepietiekami. Taču mērķis nav nospraust konkrētu ciparu, kas apliecinās, ka vēlamais dzimumu līdztiesības līmenis ir sasniegts. Īstenībā, jautājums, kas būtu jāuzdod, ir šāds: vai vienlīdzīga dzimumu reprezentācija politikā vedīs pie labākas un vienlīdzīgākas sabiedrības?

Latvijas Parlamenta neslēptais konservatīvisms

Ir saprotams, ka valstīs, kur publiskā telpa ir bagāta ar idejām un viedokļiem, kur dažādas minoritātes ir artikulējušas savas prasības un ir gatavas tās izskaidrot gan plašai publikai, gan valdības pārstāvjiem, cīņa par vienlīdzīgu pārstāvību varas iestādēs ir attaisnojama. Taču sākumā ir jābūt dažādībai publiskajā telpā, izglītībā un kultūrā. Tas nodrošinās alternatīvo viedokļu parādīšanos un izaudzinās tās sievietes, kas vēlāk cīnīsies par vienlīdzību un pro-feministisku politiku, kad tiks ievēlētas, ar vai bez kvotām. Ja tas nenotiek, tad, diemžēl, fundamentālisma retorika nāk tieši no nupat ievēlētām deputātēm-sievietēm. Iekšējā mizogīnija ir bieži sastopama patriarhālajā sabiedrībā, un patriarhālie uzskati vēl joprojām dominē Latvijā. Valdība deklarēja savu piederību liberālismam un tā saucamajām “Eiropas vērtībām”[1] ilgu laiku, bet konservatīvie spēki tomēr ieguva iespēju brīvi izteikties no Saeimas tribīnes. 2015. gads ir bijis nozīmīgs kā laiks, kad Latvijas izglītības politika ieņēma strauju konservatīvu pagriezienu, kas ļāva iepriekš nezināmai politiķei Jūlijai Stepaņenko iegūt plašu atpazīstamību. Viņa, kopā ar citiem Latvijas Saeimas deputātiem, iniciēja izmaiņas likumdošanā. Saņemot masīvu publisko atbalstu (bet arī ugunīgu kritiku no liberālās sabiedrības daļas), viņa savu mērķi sasniedza – Izglītības likums tagad saka, ka “Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene”. Tas turklāt aizliedz skolās mācīt jebko, kas nav savienojams ar “tikumību” – jēdzienu tik plašu un neskaidri definētu, ka jebkāda literatūras vai sociālo zinību stunda var kļūt bīstama, ja skolotājs pieminēs tādas tēmas kā seksualitāte, nevienlīdzība, vardarbība un disfunkcionālas ģimenes.

Jūlija Stepaņenko – anti-feministe un ultrakonservatīva poliķe dod deputātu svinīgo solījumu

Jūlija Stepaņenko – anti-feministe un ultrakonservatīva poliķe dod deputātu svinīgo solījumu By Saeima (12.Saeimas deputātu svinīgais solījums) [CC BY-SA 2.0], via Wikimedia Commons

Diemžēl, šīs izmaiņas, tāpat kā virkne citu anti-feministisku viedokļu, savas karstākās aizstāves ir ieguvušas sieviešu vidē. Jūlija Stepaņenko, Inga Bite un Ingūna Rībene ir pazīstamākās, taču nebūt ne vienīgās aktīvistes, kuras bieži tiek aicinātas uz TV vai radio raidījumiem, kur savus ultra-konservatīvus uzskatus aizsargā tikpat kvēli, kā pirms simts gadiem to bija darījuši pret sieviešu balsstiesībām noskaņotie džentlmeņi. Protams, būtu negodīgi apgalvot, ka visas vai pat vairākums no Latvijas sievietēm-politiķēm, ir konservatīvi noskaņotas. Taču problēma ir tajā, ka jebkāda reakcionāra ideja iegūst savus atbalstītājus ar varu apveltīto sieviešu vidē. Kāpēc?

Vairāk ideju, vairāk sieviešu varā, vairāk vienlīdzības. Secībai ir nozīme.

Diemžēl, Latvijas publiskā telpa nav tā vieta, kur var sastapt viedokļu un ideju dažādību. Dažādu pakāpju konservatīvisms ir dominējošs, un alternatīvie viedokļi ir margināli. Latvijā, tāpat kā daudzās citās post-padomju valstīs, komunistiskās ideoloģijas iznīdēšana nozīmē naidīgumu pret kreiso un anarhisko domu kā tādu. Lai gan jaunas idejas parādās, tām vēl ir tāls ceļš ejams līdz plašai popularitātei. Vēl viens iemesls Latvijas iedzīvotāju konformistiskai attieksmei var būt imigrācija. Pašlaik ap  370 000 Latvijas pilsoņu un nepilsoņu dzīvo ārzemēs, kas Latvijai, ar tās mazāk nekā 2 000 000 lielo iedzīvotāju skaitu, ir būtisks cipars. Lai gan emigrācijas pamata iemesls ir tieksme pēc ekonomiskās labklājības, var pamanīt arī vērā ņemamo smadzeņu aizplūdi. Jaunie, labāk izglītotie un brīvāk domājošie aizbrauc un neatgriežas.

Problēma nav konservatīvismā kā tādā – galu galā, tā ir tikai viena no iespējamām ideoloģijām. Taču opozīcijai neesot, politiķiem ir ļoti viegli ekspluatēt labējo populismu, apsolot pasargāt “mūsu bērnus” un “tradicionālas ģimenes”. Šīs idejas gūst atbalstu, un nav grūti iegūt masu popularitāti, vairojot anti-feministisko politiku. Diez vai šī situācija mainīsies nākotnē, ja vien mēs nefokusēsimies uz alternatīvu ideju un diskusiju platformu veidošanu, vietu, kur jaunas, progresīvas idejas var netraucēti attīstīties. Sašaurinot uzmanību līdz formāliem dzimumu līdztiesības veicināšanas rīkiem, tādiem kā kvotas, rezultāti var būt nepārredzami. Kvotas nav sliktas per se, bet ar tām nepietiek, lai mainītu eksistējošās kultūras normas.

Droši vien, nebūtu grūti atrast 50 kvalificētas sievietes un virzītu tās deputātu amatam, bet mēs nekad nevarētu būt droši, ka šīs sievietes izmantos savu varu, lai veidotu vienlīdzīgu un sievietēm draudzīgu sabiedrību. Sieviešu un politikas jautājums ir līdzīgs sieviešu un ekonomikas attiecībām. Sievietes noteikti ir jāatbalsta aktīvi piedalīties šajā dzīves jomā, un modernā sabiedrībā nedrīkstētu pastāvēt šķēršļi, kas traucētu sievietei nodarboties ar uzņēmējdarbību, aktīvismu vai politiku. Tomēr   nevajadzētu paļauties uz uzskatu, ka sievietes politikā atvieglos feministu cīņu. Latvijai vēl ir jāpārvar daudz, lai šis pieņēmums kļūtu patiess. Kvotas valstī, kur sievietes ārpus valdības lielākoties nevis pretojas, bet pakļaujas vai pat aktīvi atbalsta konservatīvu anti-feministisko politiku, var būt aplams risinājums.

[1]     “Eiropas vērtības” ir savdabīga koncepcija, kas tiek bieži izmantota Latvijas publiskajā telpā. Tā vien šķiet, ka tas ir īpatnējs ekonomiskā liberālisma, cilvēktiesību un Eiropas kultūras mantojuma sajaukums (ar vai bez kristietības, atkarībā no runātāja). Eiropas vērtības parasti tiek pretstatītas “Āzijas” (t.i., Krievijas), “Padomju” vai, ņemot vērā pašreizējo bēgļu krīzi, “Islāma” vērtībām. Savādi ir tas, ka tādas Eiropas idejas kā nacionālisms, sociālisms, komunisms, anarhisms ir izsvītroti no šīs koncepcijas un tiek definēti kā ļauna Eiropas ideāla sagrozīšana (ideāls, dabiski, paliek nemainīgs cauri gadsimtiem), lai gan mērenais nacionālisms tiek akceptēts vieglāk nekā pat mazākais pagrieziens pa kreisi. Tas kārtējo reizi pierāda, ka ideoloģija, kas neatzīst sevi par tādu, ir ideoloģija par excellence.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Language:

  • English
  • Original

Language: